Latviešu valoda ir visvairāk līdzīga lietuviešu valodai. Pēc lietuviešu vistuvāk latviešu valodai ir krievu valoda. Šī tuvība izpaužas daudzos kopējos vārdos un līdzīgas galotnēs, atvasinātos vardos un deklinācijās. Filologi saskaitījuši līdz 500 līdzīgiem vārdiem krievu un latviešu valodā. Piemēram: roka — рука, galva — голова, māte — мать, brālis — брат, dot — дать, nest — нести, domāt — думать utt.

Neņēmot vērā līdzīgus krievu valodas vārdus, latviešu valodā ir daudz no krievu valodas aizņemtu vārdu: zvanīt — звонить, krusts — крест, nedēļa — неделя, pagrabs — погреб, svece — свеча, zābaks — сапог, zeme — земля un citi.

Latviešu valodā tiek ievērota arī noteikta igauņu-lībiešu dialektu ietekme.

Latviešu valoda, tāpat kā jebkurš cits, pastāvīgi attīstās, un tajā parādās arvien jauni un jauni vārdi. Pēc savas elastības un skanīguma latviešu valoda nav sliktāks par daudzām Eiropas valodām. K. Mīlenbahs (1853—1916) un prof. J. Endzelīns ieņem goda vietu latviešu valodas pētnieku vidū. No jaunā laika rakstniekiem latviešu valodas attīstību un jaunu vārdu veidošanu visvairāk veicināja ģeniālais tautas dzejnieks Jānis Rainis (1865—1929).

Fotogrāfijā ir 1946. gada janvārī izdota latviešu valodas pašmācības grāmata. Pats šīs mācību grāmatas izdošanas fakts liecina, ka latviešu valodas attīstībai un izplatīšanai Latvijas PSR teritorijā bija pievērsta liela uzmanība, jo tikai beidzās Lielais Tēvijas karš, rūpnīcas un mājokļi vel gulēja drupās.

Aizguvumu piemēri:

• no viduszemvācu valodas: elle, mūris, stunda;
• no krievu valodas: bļoda — миска (no varda «блюдо»), sods — наказание (no varda «судить»), grēks — грех;
• из прибалтийско-финских языков: kāzas, puika.