Mēs piedāvājam Jums pārskatu par notikumiem Latvijā 2019. gada aprīļa pirmajā nedēļā.

Ušakovs

2019. gada 4. aprīlī ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra, Jura Pūces, rīkojumu, Nils Ušakovs tika atlaists no Rīgas domes priekšsēdētāja amata, jo viņš bija apsūdzēts 28 miljonu eiro apmērā. Ušakovs ir bijis šajā amatā kopš 2009. gada.

Protams, tas ir tikai iemesls. Rīgas mēra atlaišanas iemesls ir sadursmes starp dažādām valdošās buržuāzijas aprindām. Tas kļūst arvien acīmredzamāks, ka līdz šim nesen bija kāda vienošanās starp «ušakoviešiem» un nacionālistiem, kuri uzņēmās savstarpēju neiejaukšanos viena otra lietās. Ušakoviešiem bija atdota Rīga, nacionālistiem — vara republikā. Līdz ar to partija «Saskaņa» bija gausa par iespējām ieiet valdošajā koalīcijā un neiebilda pret izglītības likvidāciju dzimtajā valodā. Līgums tika pārtraukts, lietā aizgāja viltības. Tika veikta meklēšana Nila Ušakova mājā.

Krievu mediji raksta, ka Ušakovs tiek vajāts par viņa politiskajiem uzskatiem. Tie ir meli, jo Ušakovam nav politisko uzskatu. Tāpat kā visi pārējie buržuāziskie politiķi, tostarp Krievijas politiķi, viņš ir iesaistīts sistemātiskā iedzīvotāju laupīšanā.

Agrāk, 27. februārī, Nils Ušakovs paziņoja presei, ka viņš kandidēs uz Eiropas Parlamenta deputātiem no Latvijas. Parasti cilvēki to uztvēra par nodevību, tomēr, saskaņā ar citu partijas locekļu apgalvojumiem, tas nav nekas cits, kā iepriekš noteikta plāna ievērošana. Partija «Saskaņa», kurā ietilpst arī Ušakovs, ļaudīm jau iepriekš tika uztverta kā partija, kas paļaujas uz visu tautību cilvēkiem un iebilts pret nacionālismu, kuru mums uzspiež «no augšas».

Markistu šķiras pieeja ļauj precīzi identificēt intereses un prognozēt atsevišķu politiķu rīcību. Tomēr lai cilvēki, kuri nav apguvuši marksismu, sāktu uztvert Ušakovu jaunā veidā, bija vajadzīgs sekojošais:

• smaidīgā Ušakova fotogrāfija uz NATO tanku fona;
• Ušakova paziņojums par notikumiem Krimā, ko viņš definē par «okupāciju»;
• Ušakova un viņa partijas atteikums piedalīties cīņā pret izglītības atcelšanu dzimtajā valodā;
• plašas naudas atmazgāšanas shēmu atklāšana, izmantojot plašu Rīgas sabiedriskā transporta uzņēmumu sistēmu;
• pēkšņs Ušakova pagrieziens uz Eiropas Parlamentu.

Kaut kad cilvēki ar atvērtām mutēm aplūkoja Gorbačovu kā savu glābēju, tad Jeļcinu, Putinu. Latvijas gadījumā cilvēki ar tādu pašu viltus cerības sajūtu skatījās uz Ušakovu. Ir pienācis laiks atzīt, ka vienkārša seju maiņa buržuāziskā valstī nekad nemainīs situāciju uz labāku cilvēku dzīvi, to ekonomisko situāciju, neapturēs mazas, bet krāšņās valsts sabrukumu, kas uzplaukusi un attīstījās straujā tempā tikai pirms 30 gadiem. Lai pārvarētu nāvi, sociālisms ir vajadzīgs, un, lai tas notiktu, cilvēkiem jāparādās nevis vārdos, bet darbos jāpierāda, ka vara valstī pieder viņiem.

Akropole

Tajā pašā 4. aprīlī Rīgā tika atvērts vēl viens lielākais iepirkšanās centrs pilsētā «Akropole», tomēr nosaukums «Nekropole» būtu piemērotāks gan izskata, gan atrašanās vietas ziņā. Akropole ir 90 tūkstoši kvadrātmetru lielas, bezjēdzīgas tirdzniecības telpas, kas jau piepildīja visu pilsētu.

Veikals ir atvērts starp Maskavas ielu un Lokomotīvu, netālu no bijušā Stahanovskova tilta pāri dzelzceļam. Padomju laikā šajā vietā bija Rīgas porcelāna fabrika, kas celta 1841. gadā. Padomju laikā rūpnīcas produkti tika eksportēti, tostarp uz Libānu, Afganistānu, Mongoliju un Zviedriju.

Pēc Padomju Savienības dezorganizācijas rūpnīca tika slēgta. Ilgu laiku tās tukšās telpas atgādināja laiku, kad Latvijai bija attīstīta rūpniecība, un visbeidzot tās vietā tika uzbūvēta «nekropole» — pagaidu patēriņu uzvaru pār ražošanu simbolu, kultūras trūkumu par kultūru, tirgu pār plānu.

Vecāku sapulce

31. martā Rīgā notika otrā Vislatvijas vecāku sapulce, kuru organizēja partija LKS (Latvijas Krievu savienība, to nedrīkst sajaukt ar LSF — Latvijas Strādnieku Fronti). Sanāksme ilga aptuveni sešas stundas un tajā piedalījās aptuveni 200 cilvēku (pirms gada aptuveni 900).

Tika pārrunāta izglītības nepieņemamība dzimtajā valodā, kā arī citas sabiedrības izglītības problēmas. Bija arī tie, kas aizstāvēja «kompetencē balstītu pieeju», patiesībā nozīmējot pilnīgu izglītības likvidāciju kā tādu.

Pēc sanāksmes tika pieņemta rezolūcija, kuras galvenā tēze skan apmēram tā: «Galvenais ietekmes līdzeklis uz valdību ir tieša rīcība — mītiņi un protesta gājieni».

Kaut kā, LKS locekļiem izdevās sašaurināt jēdzienu «tieša rīcība» uz ielas mītiņiem. Šādā veidā šīs «cīņas» par skolām būs nekas vairāk kā partijas LKS vēlēšanu kampaņa.

Galvenais ierocis strādnieku šķiru rokās vienmēr ir streiki, nevis ielu protesti. Tieši streiks (absolūti konstitucionāls pasākums!) var nostādīt ienaidnieku tādā nostājā, kurā viņam būs izdevīgāk piekāpties.