Algotiem darbiniekiem Latvijā likums nosaka 8-stundu darba dienu 5 dienu darba nedēļā. Šāda kārtība pastāv jau sen, tā ir ieviesta padomju laikā. Kopš tā laika daudz ūdens ir aiztecējis. Likumi, kas attiecas uz sociālajiem jautājumiem, tikuši vairākkārt mainīti. Pensionēšanās vecums, darbinieku veselības apdrošināšana, arodbiedrību darbība — kopš 1991. gada to visu Latvijas vara pakļāvusi radikālām izmaiņām. Uz šā fona 8-stundu diena un 5-dienu nedēļa izskatās ne tikai nelokāmas, bet arī nedaudz vecmodīgas.

Neapšaubāmi, noteikti politiskie un ekonomiskie grupējumi domā arī par šo normu grozīšanu. Bez šaubām, viņi vēlētos palielināt darba dienas ilgumu un samazināt brīvdienu skaitu. Pagaidām viņi to dara ar netiešiem paņēmieniem. Visiem zināms, ka algotiem strādniekiem Latvijā, neskatoties uz spēkā esošo likumu, nākas strādāt vairāk nekā 40 stundas nedēļā.

Arī Latvijas Strādnieku fronte uzskata, ka likumos noteiktais darba laika apjoms ir jāmaina. Bet pretēji «lielajiem kungiem», LSF uzskata, ka darba laiks ir jāsamazina.

Kāda ir darba laika samazināšanas nepieciešamība?

Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mēs bieži dzirdam par darba ražīgumu mūsu valstī. Par darba ražīgumu nemitīgi runā, attaisnojot zemo algu. Dažās bagātākās valstīs strādnieks strādā produktīvāk, tāpēc darba samaksa viņam ir augstāka. Nekādi aprēķini netiek atbalstīti, bet tiek iesniegti tā, it kā zemā darba ražīgumā vainīgi nevis darba devēji, bet gan darbinieki.

Tomēr vēl viens rādītājs, kas raksturo cilvēku darbu rūpniecības, transporta un tirdzniecības uzņēmumos, ir darba intensitāte, par kuru parasti nerunā. Taču darba intensitāte, jeb darbinieka slodze, Latvijas privātajos uzņēmumos ir augstāka nekā Eiropas Savienības bagātajās valstīs.

Tas notiek, piemēram, amata pienākumu savienošanas dēļ, kad darbinieku burtiski apkrauj ar darbu. Līdz ar padomju uzņēmumu iznīcināšanu ir likvidēti tādi amati, kā tehnologs, palīgstrādnieks, kravas nostiprinātājs, autokrāvēju vadītājs, noliktavas pārzinis utt. Tas viss esot «pārmērīga greznība». Viņu funkcijas ir uzliktas uz «pamatpersonāla» pleciem. Strādnieks strādā par trijiem — gan šuvējs, gan pļāvējs, gan spēlmanis.

Ilgstoši pārmērīga darba intensitāte izraisa stresu, nervu un fizisku pārgurumu. No šāda darba cilvēks nepagūst atpūsties. Atvaļinājums šodien ir pārāk īss. Četras nedēļas, iespējams, pietiktu atpūtai, bet kurš darba devējs dod četru nedēļu atvaļinājumu? Darba devēji šur un tur atļauj ņemt ne vairāk par divām nedēļām, tas ir, liek sadalīt atvaļinājumu daļās. Tiek praktizēts pēkšņs «izsaukums» atvaļinājuma laikā. Nonāk pat līdz tam, ka darba devējs var piedāvāt atvaļinājumu, vienlaicīgi turpinot darbu.

Taisnīgi sakot, algotais darbinieks tērē darbam ne tikai to laiku, ko viņš pavada fabrikā, noliktavā vai pie kases aparāta. Būtu jāņem vērā arī laiks ceļā uz darbu un no darba, kas parasti arī ir pārmērīgi liels. Pieņemamais darbs bieži ir pārāk tālu no dzīvesvietas, bet sabiedriskā transporta grafiki ir zem katras kritikas. Rīgā pie šīm problēmām vēl pievienojas klāt satiksmes sastrēgumi. Tādējādi, pārāk maz laika paliek personiskajai dzīvei, atpūtai un tuviniekiem.

Tajā pašā laikā mums saka: veselīgai dzīvei nepieciešama ne tikai pasīva atpūta, bet arī sports. Mums stāsta, ka sports nav izklaide, bet vitālā vajadzība. Taču ikdienas praksē izrādās, ka šīs vajadzības apmierināšanai vienkārši trūkst laika. Algotam darbiniekam pastāvīgi ir jāzvēlas — vai nu darbs, vai atpūta... vai darbs, vai ģimene... vai darbs, vai veselīgs dzīvesveids.

Par kādu veselīgu dzīvesveidu var runāt, ja algotam strādniekam pietrūkst laika pat pilnvērtīgam astoņstundu miegam. Hronisks miega trūkums ir ļoti izplatīta problēma Latvijā. Tikai paskatieties uz šīm nogurušajām sejām un bezmiega acīm rīta autobusos un pie rūpnīcām!

No visa tā izriet vienīgais secinājums. Darba laiks ir jāsamazina.

Kā tas ir realizējams?

Darba laika samazināšana jāveic, saglabājot darba algu, t. i., darbinieku mēneša ienākums nedrīkst samazināties. Tas nozīmē, ka vienlaikus vajadzētu pārrēķināt likmes, tarifus, algas.

Protams, sabiedrības augstākie slāņi un viņu pārstāvji iebildīs pret darba nedēļas samazināšanu, izgudros dažādus pretargumentus.

Uz to mēs atbildam sekojošo. Mums stāsta, ka pasaulē notiek izcils tehniskais progress. Katru dienu lasām par robotiem, datoriem, 3D printeriem utml. Acīmredzot, tas tiek stāstīts, lai uzsvērtu kapitālisma priekšrocības, bet, no otras puses, no tā izriet darba devējiem neizdevīgs secinājums. Ja darba ražīgums pastāvīgi pieaug un konsekventi samazinās vajadzība pēc cilvēka klātbūtnes, pēc dzīvā spēka, tad cilvēkiem ir jāparādās arvien vairāk brīvā laika. Kāpēc tad nesamazināt darba dienu? Cilvēki varētu ne tikai pasīvi atpūsties, bet arī attīstīties, mācīties, labāk rūpēties par bērniem un veciem cilvēkiem, galu galā – piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

Otrkārt, mums stāsta, ka Padomju Latvijā ekonomika bijusi neefektīva. Tāpēc pēc kapitālisma nodibināšanas ekonomikai bija jākļūst efektīvai, tātad darba ražīgums mūsdienu Latvijā ir ļoti augsts. Ja tas tā ir, tad algotam darbiniekam nav jāstrādā no rīta līdz rītausmai kā zirgs!

Jautājums par darba laiku, protams, nav izsmeļams ar darba stundu skaitu dienā un darba dienu skaitu nedēļā.

LSF uzskata, ka jāpazemina arī pensionēšanās vecums. Lūk, politiķu mīļākais jautājums ir: «Cik pensionāru nākas uz vienu strādājošo?» Bet pensionāri nav tie vienīgie, kurus apgādā darbspējīgs un strādājošs iedzīvotājs. Kāpēc neņem vērā bērnus? Šobrīd Latvijā ir ievērojami mazāk bērnu nekā pirms 30 gadiem. Kāpēc netiek ņemts vērā, ka daudzi pensionāri turpina strādāt? Kāpēc nemin, ka uz strādājošo rēķina dzīvo valsts un pašvaldību darbinieki, kuru skaits būtu jāsamazina pirmām kārtām?

Jautājums par darba laika ilgumu attiecas arī uz nostrādātā laika skaitīšanas metodiku. Latvijā ir ieviests tā saucamais summētais darba laiks. Ko tas nozīmē? Iepriekš tika uzdots stundu skaits, kas darbiniekam jāstrādā vienā darba dienā – 8 stundas. Par virsstundu darbu tika uzskatīts laiks, ko darbinieks nostrādājis vairāk nekā 8 stundas dienā. Turklāt darbs brīvdienās arī tika uzskatīts par virsstundu darbu.

Tagad darba devējam ir tiesības pašam izvēlēties laika vienību, paņemot stundu rēķināšanai nevis vienu dienu, bet ievērojami lielāku termiņu - no vienas nedēļas līdz veselam gadam! Acīmredzot visbiežāk mūsdienu Latvijā nostrādātās stundas tiek summētas par vienu mēnesi.

Tas nozīmē, ka tiek aprēķināts stundu skaits, kas darbiniekam jāstrādā mēnesī. Ja mēnesī, piemēram, ir 20 darba dienas, tad «summētais darba laiks» ir 20 ⋅ 8 h = 160 h. Par virsstundu darbu tad tiek uzskatīts laiks, kas nostrādāts virs mēneša stundu skaita. Tas nozīmē, ka tikai mēneša beigās tiek noteikts, vai darbiniekam pienākas samaksa par virsstundu darbu.

Tas ir bezgala neizdevīgi darbiniekam: pats iepriekš aprēķini, cik tev jāstrādā. Pats saskaiti, cik stundu palicis, lai mēneša beigās tevi nesodītu par «nenostrādātām» stundām. Uzņēmumu saimnieki bieži vēl tīšām traucē nostrādāt astoņas stundas dienā, izvairoties no starpmaiņām trīsmaiņu darbā. Izveidotais «parāds» ir jānostrādā tai skaitā brīvdienās (kas netiek uzskatīts par virsstundu darbu).

Turklāt darba devējs var izmantot summētu darba laiku, lai nerūpētos par ritmisku darba organizēšanu savā uzņēmumā. Viņam vairs nav svarīgi, vai darbinieks katru dienu regulāri nostrādā savu diennakts laiku, t. i. savas astoņas stundas. Gadās te dīkstāve, te triekšana pa galvu, pa kaklu, jo uzņēmuma saimnieks, pamatojoties uz pašreizējo likumu, var:

1. nemaksāt darbiniekiem par dīkstāves dienām, jo svarīga nav katra konkrētā diena, bet kopējais laiks mēnesī,

2. pēc dīkstāves piespiest strādāt vairāk par 8 stundām dienā un bez brīvdienām, nemaksājot par šo darbu kā par virsstundām, jo netiek taču pārsniegts stundu skaits menesī.

Lūk, šādi izskatās situācija ar darba dienas ilgumu Latvijā. Turklāt, tas nav viss, kas jāmaina. Neesam vēl minējuši maksimāli pieļaujamo virsstundu darba apjomu. To arī nepieciešams samazināt. Nākamais solis būtu sperams uz apmaksātā atvaļinājuma laika pagarināšanu.

Panākt to visu nav viegli. Viss valsts aparāts un visas bez izņēmuma parlamenta partijas ir darba devēju pusē. Tomēr lielākā daļa iedzīvotāju ir nevis darba devēji, bet gan algoti darbinieki.

Latvijas Strādnieku Fronte atbalsta sabiedriskos aktīvistus centienos panākt darba dienas ilguma samazināšanu un ir gatava sniegt viņiem nepieciešamo palīdzību.