Mēs visi jau sen esam pieraduši pie «inflācijas» jēdziena, mēs mierīgi reaģējam uz oficiālās statistikas datiem, ekspertu komentāriem. Inflācija ir kļuvusi par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Bet būtībā tā nav nekas cits kā tieša darbaļaužu aplaupīšana.

Pēc definīcijas inflācija ir cenu pieaugums visām precēm, izņemot preci «darbaspēks». Patiešām, ja visas cenas (ieskaitot arī algas) tiktu paaugstinātas par vienu un to pašu procentu, neviens šādu paaugstināšanu nepamanītu, un to nesauktu par inflāciju. Bet arī inflācija — tas ir tieši cenu paaugstināšana, nevis mistiskais «pieaugums», kas skan no visiem virsrakstiem un kas, līdzīgi stihiskai nelaimei, it kā notiek pati no sevis.

Kas paaugstina šīs cenas? — Ir skaidrs, ka tie, kuriem ir tiesības tās noteikt — ražošanas līdzekļu īpašnieki, buržuāzija. Neviens kapitālists nav ieinteresēts savas peļņas samazināšanā, šīs šķiras iekšienē arī notiek cīņa, ko izraisa cenu paaugstināšanās savstarpējās tirdzniecības operācijās. Bet galu galā viss smagums gulstas uz tiem, kuri var rīkoties ar vienu vienīgu preci — savu darbaspēku, proti, uz strādniekiem. Tā notiek tāpēc, ka strādnieki vēl nav pietiekami apvienojušies, lai kopā paaugstinātu cenas arī savai precei.

Ražotāji, izplatītāji, starpnieki, tirdzniecības kapitālisti bez problēmām paaugstina cenas sava ienākuma palielināšanai. Ar ko jāatbild darba cilvēkiem? — Ar tādu pašu cenu paaugstināšanu savai vienīgajai precei! Tas ir loģiski un dabiski kapitālistiskajai sabiedrībai, jo tajā valda tirgus, bet tirgū ir ierasts kaulēties. Lai izlīdzinātu spēkus, darbaļaudīm vajadzētu apvienoties, un tad tirdzniecības process iemirdzēsies jaunās krāsās. Šādai apvienošanai Latvijas Republikas Darba likums un citi likumi dod visas iespējas. Šī ir kauja, kurā jūs jau ir ievilkuši kapitālisti un kurā strādnieku šķirai ir visas izredzes uzvarēt, bet kurā jūs joprojām stāvat, nolaižot rokas.

Ko tā vietā dara lielākā daļa strādājošo šobrīd? — Sāk meklēt papildu ienākumu avotu. Otrais, trešais darbs, virsstundu darbs, darbs brīvdienās un daudz kas cits. Bet tikai interesanti, cik ilgi pietiek spēka cilvēkam, kas strādā tik trakā režīmā? Jo kapitāls neapstāsies, bet veselība nav dzelžaina.

Buržuāzija mūs aplaupa un par to jau atklāti stāsta, un mēs klusēdami ļaujam tai čamdīties pa mūsu kabatām un izvilkt to mazo, ko varam nopelnīt ar savu darbu. Mēs varam paļauties tikai uz saviem spēkiem, bet kapitālam mēs esam tikai peļņas avots.