Pēdējā laikā gandrīz visas Latvijas ziņas iedalās šādās divās grupās:
- Krievijā viss ir slikti, visa pasaule ir pret Krievijas agresiju, un drīz to gaida militāra sakāve un ekonomiskais sabrukums.
- Vajag nojaukt pieminekli, un tad dzīve kļūs pārtikuša.
Paskatīsimies uz citām ziņām, kas tomēr izlien cauri mūsu «godīgajiem un demokrātiskajiem» medijiem. Es pieņemu, ka tie ir daudz tuvāk Latvijas darba tautai.
Apkure
Rīgas Siltuma vadītājs iesaka iedzīvotājiem taupīt naudu apkurei. Un tā uzreiz, bez ceremonijām, valdošā šķira gatavo lielāko Latvijas iedzīvotāju daļu smagajai ziemai. Teikt, ka pirms tam dzīvojām bagāti un «protams, par siltumu varam samaksāt bez problēmām», nebūtu taisnība. No kā lai ietaupa, kad buržuāzija, ceļot cenas, nesteidzas celt algas? Pat ja kaut kas ir atlikts, tad nākamziem tā nauda burtiski «izlidos no caurules». Ministriem, ierēdņiem un citiem nerūp cenas, jo viņi nedzīvo uz sava darbaspēka rēķina, viņus baro iedzīvotāji.
Darbs
Līdz ar trako cenu kāpumu iestājas augsts risks palikt bez darba. Un tad valdošā šķira ierosina pagarināt pārbaudes laiku no trim līdz sešiem mēnešiem. Kāpēc tieši tagad un kuru intereses šādam likumam būtu jāaizsargā? Strādnieku vai ražošanas līdzekļu īpašnieku? Vai ir kāds spēks, kas nostādīs nekaunīgus kapitālistus savā vietā, piemēram, arodbiedrības, strādnieki, kuriem rūp sava un savu bērnu nākotne?
Pensijas
Pret pensionāriem valsts izturas arī demokrātiski. Vēl 2020. gadā vairāk nekā 50% pensionāru bija pakļauti nabadzības riskam. Ko tad lai saka par pašreizējo situāciju un gaidāmo apkures sezonu?
Kurš ir vainīgs un ko darīt?
Var sist ar papēdi pa krūtīm un pie visa vainot starptautisko situāciju. Bet kas liedza valdošajai šķirai pēdējos 30 tirgus ekonomikas gados rast alternatīvu enerģijas piegādēm no Krievijas? Ministrs Pabriks ierosināja būvēt atomelektrostaciju. Nu jā, tūlīt paņemsim lāpstu un izraksim. Un speciālistus apmācīsim divu dienu laikā. Lai gan dažiem mietpilsoniem šis plāns derēs.
Būs grūti, tas ir skaidrs. ASV, Rietumeiropas un Krievijas monopolistiskais kapitāls risina savas attiecības, un šo valstu un blakus reģionu strādnieki visu to sajūt uz sevis. Kā saka, kungi cīnās, bet kalpiem matus rauj. Kapitāla vara vairs nenes tautai brīvību, tā nes nelaimi.
